Demokrātijas būtība. 1. daļa. «Demokrātija» nav lamuvārds

Deviņdesmito gadu vidū vārds «demokrātija» sāka izsaukt pilnīgi attaisnojamu nepatiku vairākumam strādājošo, kas dzīvo bijušā PSRS teritorijā. Un tas ir tāpēc, ka Padomju Savienības sabrukšana un tai sekojošā globālā visu iedzīvotāju dzīves aspektu (darbiekārtošana, veselības aprūpe, izglītība, zinātne, kultūra, vispārējā drošība u.t.c.) iznīcināšana bija vadīta jauno politiķu -«demokrātu» piekrišanā un jūsmīgo runu pavadībā.

«Demokrāti» sauc šo slīdošo agoniju par «īslaicīgām un nepieciešamām grūtībām ceļā uz Amerikas tipa demokrātiskas valsts izveidi», pieņemot, ka Amerikas tipa demokrātija ir visaugstākā taisnīguma paraugs uz Zemeslodes. Bet valstīs, kādreiz ietilpstošās PSRS sastāvā, tā saucamā «demokrātija» tiek būvēta jau 25 gadu garumā, bet vēlamo rezultātu joprojām nav. Un, sekojoši, vārdi «demokrāts» un «demokrātija» ir kļuvuši par lamuvārdiem, un cilvēkiem tie asociējas ar buržuju politiķiem, bezkaunīgiem meliem, strādnieku sistemātisko apspiešanu un apzagšanu, un neizpildītiem solījumiem. Vienīgā doma par šādu politiku var novest parasto darba cilvēku depresijā, liek justies bezpalīdzīgam un stūrī iedzītam.

Tomēr, daudzi zina, ka etimoloģiski vārds «demokrātija» nozīmē «tautas vara», un, līdz ar to, tā nozīme ir pozitīva. Juceklis rodas tādēļ, ka «tautas varu» var saprast dažādi. Dažādos vēstures periodos bija dažādas demokrātijas formas:

  1. Vergu īpašnieku demokrātija. Kā ir zināms, vēsturiski demokrātija radās Senajā Grieķijā, un nozīmēja vergu turētāju (pilsoņu) varu pār visiem pārējiem;
  2. Buržuāzijas demokrātija — buržuāzijas (kapitālistu) vara pār citām šķirām;
  3. Proletariāta demokrātija — tiešā strādnieku vara.

Ir zināmas arī dažas feodālās demokrātijas formas (muižnieku vara pār zemniekiem), piemēram, Novgorodas republikā. Tomēr, feodālismam demokrātija ir mazāk raksturīga.

Uzsveru, ka pirms verdzības sākuma neviens nav iedomājies ne par kādu demokrātiju. Tāds jēdziens nemaz nevarēja eksistēt, jo nebija sabiedrības daļas, kura valda pār citiem. Pirmatnējās kopienās vara piederēja visiem. Tikai noteiktajā ražošanas spēku attīstības posmā sākās darba dalīšana, un vara sāka koncentrēties atsevišķu kopienas locekļu — līderu rokās. Un laika gaitā šāda sabiedrības sašķelšanās progresēja, līdz izveidojās divi sociāli-ekonomiskie slāņi — vergu īpašnieki un vergi. Demokrātija kā «tautas vara» izpaudās tikai vergu turētāju vidū, bet nekādi neattiecās uz vergiem. Tādā veidā ar vārdu «tauta» bija domāti tikai vergu turētāji.

Sabiedrībai attīstoties tālāk un mainoties sociāli-ekonomiskajām formācijām, mainījās arī demokrātijas forma, taču tās būtība nemainījās — varas nodrošināšana valdošajai šķirai — varas, kuru nevar ierobežot un ietekmēt neviens ārpus valdošās šķiras. Nekādi ārējie likumi, tai skaitā arī morāles likumi. Tāda vara tiek saukta par diktatūru.

Около 20 миллионов американцев не имеют средств для того, чтобы купить больше одного литра молока в месяц и потреблять более 6 килограммов мяса в год. У них лишь для богатых изобилие. А мы стремимся к изобилию для всех.Mūsdienīga demokrātiskā valdība (kā, piemēram, ASV, Krievijā un Latvijā), kaut arī nepalaiž garām iespēju lieku reizi atgādināt mums par demokrātijas sengrieķu pirmsākumiem, tomēr, par laimi, neuzdrošinās sludināt verdzību un demokrātiju iedomājas citādāk. Ar to arī valdība parāda, ka demokrātijas veidi var būt dažādi. Vispār, buržuāziskā valdība labprāt nepiemin zinātnisko pieeju šķirotās sabiedrības modelim [links uz rakstu par klasēm — red. piez.]. Viņi labprāt lieto vienkāršo formulējumu — «Mums ir demokrātija». Bet mēs jau saprotam, ka šie skaistie vārdi nenozīmē neko citu, kā buržuāzijas diktatūru. Kad kapitālistu līderi saka «tautas vara», tad vārds «tauta» ir jāsaprot kā tikai buržuāzijas klases pārstāvji, un nepavisam ne visi valsts iedzīvotāji.

Kā rakstīja Iosifs Vissarionovičs Staļins grāmatā «Par leninisma pamatiem» — «Demokrātija kapitālismā ir kapitālistiskā demokrātija, ekspluatatoru mazākuma demokrātija, kas balstās uz ekspluatējamā vairākuma tiesību ierobežošanas un tiek vērsta pret šo vairākumu». Un visa kapitālisma atīstības vēsture tikai apstiprina šos vārdus.

Nu lūk — mēs esam noskaidrojuši, ka jebkāda demokrātija īstenībā ir vienas šķiras diktatūra pār pārējām. Bet, kā mēs redzam tālāk, diktatūra — tas ne vienmēr ir slikti.

Ko var teikt par proletariāta diktatūru? Skaidrs, ka vara pieder strādniekiem, bet, pret ko tā ir vērsta? Atbildē uz šo jautājumu slēpjas atšķirība starp īsto tautas varu, un to «demokrātiju», kuru mums uzspiež buržuāzijas politiķi. Īstā demokrātija nav citu cilvēku, citu šķiru ekspluatācijas instruments. Proletariāts nevienu neekspluatē un uz citu rēķina nedzīvo. Strādnieku šķira realizē savu diktatūru tam, lai neļautu dažu atsevišķu pilsoņu sīkburžuāziskajām tieksmēm pāraugt kontrrevolūcijā, un arī neļaut kapitālistiskajām valstīm iznīcināt sociālismu proletariāta demokrātijas valstī. Šāda diktatūra kalpo visas sabiedrības interesēm, jo ir vērsta uz šķiru nevienlīdzības pilnīgu iznīcināšanu starp visiem cilvēkiem (saglabājot pie tam visu kulturālo un radošo dažādību). Proletariāta demokrātijas mērķis nav padarīt visus cilvēkus vienādus, bet tikai iznīcināt šķiru nevienlīdzību starp cilvēkiem, un radīt sabiedrību, kurā nav ne ekspluatatoru, ne ekspluatējamo.

Ierastais proletariāta demokrātijas nosaukums ir proletariāta diktatūra. Tikai proletariāta diktatūra ir demokrātija šī vārda īstajā nozīmē, un šī ir tāda demokrātija, tāda tautas vara, pēc kuras ir jātiecās visu valstu strādniekiem. Proletariāta diktatūrai atbilstošā valdības forma ir padomju vara.

Советская власть в миллион раз демократичнее самой демократической буржуазной республики.Jā — īstenā demokrātija — tas nav lamuvārds, bet tikai citādāks proletariāta diktatūras nosaukums, īstenas darba tautas varas nosaukums.

Brošūrā «Varenā pārmaiņa» Vladimirs Iļjičs Ļeņins dod sekojošu proletariāta diktatūras definīciju: «Proletariāta diktatūra, ja iztulkot šo zinātnisko, vēsturiski-filosofisko jēdzienu no latīņu valodas uz vienkāršu un saprotamu valodu, nozīmē, lūk, šo: tikai noteikta šķira — tieši fabriku un rūpnīcu strādnieki, ražošanas darbinieki ir spējīgi apvienot un vadīt visu strādnieku un ekspluatējamo masas, cīņā par kapitāla spiedējspēka un verdzinātājspēka iznīcināšanu; pašas iznīcināšanas gaitā; cīņā par uzvaras saglabāšanu un nostiprināšanu, kā arī jaunās, sociālistiskās, uz sabiedrību vērstas iekārtas izveidē, un cīņā par pilnīgu šķiru iznīcināšanu. (Jēdzieni — «sociālisms» un «komunisms» atšķiras tikai ar to, ka pirmais jēdziens nozīmē jaunās, no kaptālisma augošās sabiedrības pirmo attīstības pakāpi, bet otrs vārds — nākošo, augstāko pakāpi)».

Demokrātija nenozīmē tikai buržuāziskās valdības vēlēšanas un vārda brīvību.

Tieši otrādi — kapitālistiskās vēlēšanas (un lielākā daļa cilvēku par to jau ir pārliecinājušies) — tas ir tikai un vienīgi cirks. Jebkura valsts ir noteiktās šķiras valsts, un šī šķira dažādos veidos arī realizē savu diktatūru. Demokrātija ir viena no šīs diktatūras realizācijas formām. Un diktatūra sabrūk, tikai sabrūkot valstij.