Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija — cilvēcības jaunās ēras sākums vai tikai apvērsums vienas valsts ietvaros?

Latvijas skolnieka domraksts

Revolūcijas notika un notiks. Šajā satraucošajā vārdā slēpjas pašas vēsturiskās loģikas, jeb dialektikas, virzītais pārmaiņu spēks. Tiešām, revolūcija atspoguļo visus dialektikas likumus: pretstatu vienotību un cīņu, kvantitatīvo izmaiņu transformēšanu jaunajā kvalitātē, nolieguma noliegumu. Šīs esejas tematā jau ir ietverta atbilde uz izvirzīto jautājumu, un tam lasītājam, kura prāts ir sagatavots ar Marksa un Ļeņina darbiem, jautājuma absurds ir acīmredzams. Kā var revolūciju salīdzināt ar puču jeb apvērsumu, ja pati revolūcijas būtība ir jaunu apstākļu un no­sacījumu veidošana un satur divu šķiru cīņu? Izskatīsim to sīkāk.

Šī jautājuma izskatīšanai ir jāpievēršas minēto jēdzienu defi­nēšanai. Tā arī darīsim. Revolūcija ir pāreja no vienas sabiedriski-ekonomiskās formācijas uz citu, mainoties valdošajai šķirai, pie tam reakcionārā šķira tiek nomainīta uz progresīvo. Savukārt, pučs ir valsts apvērsums, kuru veic neliela sazvērnieku grupa, kā arī šāda apvērsuma mēģinājums. Jau pašā definīcijā ir skaidri no­teikts, ka pučs neietver sevī ne šķiru cīņu, ne sabiedriski-ekonomiskās formācijas maiņu uz progresīvāku, bet revolūciju neveic sazvērnieku grupa, kā tas ir puča gadījumā. Tātad, mēģi-­nājumi «apsaukāt» Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju par pu­ču ir neloģiski, nepareizi un nepieņemami.

Spriežot par to, vai 1917. gada notikumi iespaidojuši visu pā­rējo pasauli, vai tie bija vienas valsts un vienas tautas notikumi, ir vērts atgādināt to, kas noticis Eiropā, Amerikā un visā pasaulē drīz pēc sociālistiskās revolūcijas. 1917 — 1919. gados notiek sociālistisko revolūciju mēģinājumi Vācijā, Somijā, Ungārijā. Vēlāk, 1923. gadā ar Kominternes atbalstu tiek mēģināts dibināt sociālismu Bulgārijā un atkārtoti — Vācijā. Runājot par sekmīgiem mēģinājumiem, jāmin 1921 — 1926. gados ar PSRS atbalstu no­dibināto sociālistisko iekārtu Mongolijā un Ķīnā. Pēc PSRS uzva­ras Otrajā pasaules karā sociālisms izpaudās un nokļuva pie va­ras Dienvidslāvijā, Čehoslovākijā, Bulgārijā, Rumānijā, Polijā, Vācijā, Ungārijā, Albānijā, Vjetnamā, Korejā. Būtu muļķīgi no­liegt, ka 1917. gada revolūcija Krievijā burtiski pacēlusi kājās strādniekus un visas sociālistiskās kustības Eiropā, devusi ticību, ka proletāriešiem ir spēks un īstenībā ir vērts sekot internacio­nālajam komunistiskajam sauklim: «Visu zemju pro­letārieši, sa­vienojieties!» Turklāt revolūcijas sekas sajūta pat aiz okeāna, pasaules kapitalizētākajā valstī — ASV. Pēc Lielās revolūcijas ASV tika mainīts darba dienas ilgums, t. i. kļuvis īsāks. Valsts sā­ka, kaut minimāli, atbalstīt arodbiedrības, sākusies cīņa par strādnieku tiesībām. Tātad, revolūcijas karsta elpa spēja nobie­dēt pat tik tālu atradojušos kapitālistus, liekot viņiem drusku no­ņemt ekspluatācijas važas.

Rezumējot visu augstāk teikto, var dot pilnīgi nepārprotamu atbildi uz izvirzīto jautājumu. Revolūcija nozīmē noteiktus nosa­cījumus, šķiru cīņu, valsts iekārtas maiņu uz progresīvāku. Katrā ziņā tā ir sabiedriskā, jeb masu parādība. Lielā Oktobra sociā­listiskā revolūcija ietekmēja visas pasaules vēstures gaitu, lika sākumu jaunajai ērai — ērai, kas pierāda, ka var iztikt bez privātā īpašuma. Lielās revolūcijas atbalss joprojām ir dzirdama. Tas ir piemineklis komunisma ideāliem, piemineklis, kas liek saprast, ka ar darba šķiru ir jārēķinās, jo tas neizbēgami paņems savējo.