Par pervsiju sociāli-ekonomiskajiem pamatiem

Jau labu laiku, kad sabiedriskais transports kļuva vēl dārgāks, radās brīnišķīgs ieradums — iet no darba ar kājām. Ejot skaties apkārt un domā par to, par ko nav laika domāt. Redzi garāmgājējus, kuri steidzas uz savām darīšanām, vitrīnas ar šausmīgu stulbu reklāmu, vienkārši skaties uz šodienas apkārtējo pasauli. Vai novērojāt publiku, kura katru dienu staigā par jūsu pilsētu? Tas ir ļoti aizraujošs skats. Sevišķi ja pievērš uzmanību uz jauniem, un ne tikai, cilvēkiem ciešās biksēs, apavos bez zeķēm, maza izmēra jakās ar defektiem, apģērbos kuri aizsedz tikai nelielu ķermeņa daļu, spilgtas krāsas šallēs, kuras izskatās it kā cilvēkam ir hroniski iekaisis kakls. Nerunājot jau par frizūru — noplūkti kā vistai pēc kaušanas, neticamas krāsas mati. Un protams dažādi «moderni» aksesuāri ausīs vai degunā — nu kā kuram vairāk patīk. Tādu perversu publiku var sastapt vien biežāk un biežāk. Ļoti gribas pienākt klāt un pateikt, ko tu par viņiem domā. Un tu labi saproti un vienlaicīgi šausminies — tā tak ir tavas valsts tagadnes un nākotnes paaudze! Mūsdienu cilvēks, it sevišķi jaunatne, diemžēl jau reti saprot kas un kurš stāv aiz šiem perversi-kreatīviem darījumiem. Kas saprot, tas vienmēr saka: «Nu, ko tad mēs varam darīt?».

Pirmkārt, mums jāsaprot to, ka šīs pervesijas nerodas uz tukšas vietas. Pie katras šādas parādības ir izglītots un cinisks režisors, kurš ļoti prasmīgi un veiksmīgi izmanto šodienas sociālo un ekonomisko nevienlīdzību, nabadzīgu un netaisnības pilnu situāciju. Mums jāzin un jāsaprot, no kurienes rodas šādi cilvēki mūsu sabiedrībā. Mums jāzin un jāsaprot, kā un kurš cīnās ar šo pūli, kas aizpilda ne tikai ielas, bet arī masu mēdijas.

Avots: «Aģitācija un propaganda» — Konstantīna Sjomina autora blogs