Pēteris Stučka

Veltīts ar Latvijas strādnieku un bezzemnieku pagaidu valdības manifestu «Par Padomju varu» 1918. gada 17. decembrī pasludinātās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas 100-gadei.

Rakstnieks, jurists, J. Raiņa tuvs draugs, bet turpmāk arī viņa māsas vīrs. Viens no latviešu «Jaunās strāvas» ievērojamākajiem dalībniekiem, «Dienas lapas» redaktors. KSDSP loceklis kopš 1906. gada, Latvijas padomju valdības priekšsēdētājs 1918.—1920. gg. — Pēteris Stučka.

Pēteris StučkaDzimis 1865. gada 14. jūlijā (26. pēc j. s.) Kokneses pagastā, Livonijas guberņas Rīgas apgabalā turīgu saimnieku ģimenē. Viņa tēvs Jānis Stučka jaunībā strādāja par plostnieku, bet pēc precēšanās dabūjis īpašumā krietnu zemesgabalu un sāka nodarboties ar koktirdzniecību. Kādu laiku pat bijis pagasta vadītājs. Māte Ieva Līgere bija izglītota sieviete, rakstīja latviešu žurnālā «Rota» par sievietēm un to stāvokli tālaika sabiedrībā. Bija Pēterim Stučkam arī māsiņa, taču viņa mirusi deviņu gadu vecumā.

Uzsākot mācības Kokneses pagastā, Stučka papildus nodarbojās ar svešvalodām, pirmām kārtām ar vācu valodu, kas ļāva viņam 1879. gadā iestāties Rīgas vācu ģimnāzijā. Tur viņš iepazinās ar Jāni Pliekšānu (Raini), kas kļuvis par viņa tuvāko draugu, un turpmāk viņu dzīvesgaitas pat nav iespējams vienu bez otrās izskatīt. Studējot ģimnāzijā, Stučka aizraujas ar jaunlatviešu idejām, mācās grieķu un latīņu valodas, literatūras vēsturi. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas abi draugi — Stučka un Rainis — nolemj iestāties Pēterburgas universitātes juridiskajā fakultātē, kur iepazīstas ar tolaik populārām un progresīvām Kanta un Spinozas filozofiskajām idejām, ar Dārvina sugu izcelšanās teoriju, ar marksismu… Tajā pašā laikā draugi nokļūst cara slepenās policijas redzeslokā, tai skaitā dēļ sava sakara ar Aleksandru Uļjanovu — Vladimira Uļjanova (Ļeņina) brāli, ar kuru patvaldība izrēķinājusies 1887. gadā.

1888. gadā Pēteris Stučka atgriežas Rīgā, kur viņam uzreiz piedāvā «Dienas lapas» redaktora posteni, kuru tikko atbrīvoja Fricis Bergmanis, aizejot no redakcijas. «Dienas lapa» tobrīd ir viena no populārākajām avīzēm latviešu valodā, un Stučka piedāvājumu pieņem. Viņš ne tikai kļūst par avīzes redaktoru, bet arī pats tajā aktīvi raksta. Tādējādi, avīzei sāk veidoties sociālistisks, revolucionārs raksturs. Vēl jo vairāk, kad Rainis ir tās redaktors (1891—1895), tajā tiek publicēti veseli Marksa darbu fragmenti, tulkotie latviešu valodā.

Acīmredzams, ņemot vērā visus šos faktus, represijas nelika sevi ilgi gaidīt. 1897. gada 21. jūnijā «Dienas lapu» slēdz uz 8 mēnešiem, bet 8. jūlijā arestē pašu Stučku. Vēl pirms tam, maijā, tika arestēts Rainis, kuru vēlāk izsūtīja Vjatkas guberņā. Tieši šiem notikumiem ir veltīts slavenais dzejolis «Lauztās priedes», kuru diriģents Emīls Dārziņš adaptējis kora izpildīšanai:

Vējš augstākās priedes nolauza,
Kas kāpās pie jūrmalas stāvēja —
Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt,
Ne slēpties tās spēja, ne muguru liekt:

«Tu lauzi mūs, naidīgā pretvara, —
Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta.
Vēl ilgās pēc tāles dveš pēdējais vaids,
Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids!»

Un augstākās priedes pēc lūzuma
Par kuģiem no ūdeņiem iznira, —
Pret vētru lepni cilājās krūts,
Pret vētru cīņa no jauna dūc:

«Brāz bangas tu, naidīgā pretvara, —
Mēs tāles sniegsim, kur laimība.
Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt, —
Mēs sn niegsim tāles, kur saule aust!»

(Jānis Rainis)

Stučka tiek izsūtīts uz Vitebsku, bet 1899. gadā pārceļas pie Raiņa uz Slobodsku — pilsētu Vjatkas guberņā. 1903. gadā viņam atļauj izbraukt no Vjatkas guberņas, taču bez tiesībām atgriezties Rīgā vai iekārtoties Krievijas Impērijas lielās pilsētās un universitāšu pilsētās. Viņš atkal dzīvo Vitebskā, tomēr ik pa laikam nelegāli apmeklē Latviju. 1904. gadā pat piedalās Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) dibināšanā. 1906. gadā pēc Revolūcijas sakāves un patvaldības terora uzsākšanās, kas izpaužas daudzkārtējās soda ekspedīcijās, Stučka kļūst arvien radikālāks un beidzot lemj dibināt kontaktu ar Krievijas boļševikiem. 1906. gadā Sanktpēterburgā viņš iepazīstas ar Ļeņinu, bet KSDSP IV Kongresā, kas norisinās Stokholmā, tiek lemts par latviešu sociāldemokrātu (LSDSP) iekļaušanu partijas sastāvā.

Pēteris StučkaPēc tam Stučka pārvācas uz Pēterburgu, kur paliek līdz pat 1918. gadam, pa to laiku kļūstot par vienu no tuvākajiem Vladimira Iļjiča līdzgaitniekiem. Viņš tiešā veidā piedalās Oktobra revolūcijā, kas notiek Krievijā: kā partijas Petrogradas komitejas loceklis, kā Aprīļa Konferences un KSDSP(b) VI Kongresa delegāts, Petrogradas Padomes deputāts un tās boļševiku frakcijas loceklis. Drīz pēc revolūcijas sekmīgās īstenošanas partija uztic viņam atbildīgu darbu justīcijas komisāra amatā.

Tomēr Pēteri Stučku neliek mierā solījums, kuru viņš bija devis tēvam vēl ģimnāzijas studiju laikā: «atbrīvot Latviju no vācu muižniekiem». 1918. gada beigās, politiskas anarhijas uzplaukuma apstākļos, iestājies īstais brīdis šī solījuma pildīšanai. Un kad vēl? Tieši tolaik Latvija kļūst par kaujas lauku gan cīņai starp ķeizara Vāciju un Antanti, gan iekšējo politisko kustību savstarpējai cīņai.

1918. gada 17. decembrī Latvijas strādnieku un bezzemnieku pagaidu valdība Pētera Stučkas vadībā izsniedz Manifestu par Padomju varas dibināšanu. Ar latviešu sarkano strēlnieku un citu Sarkanās Armijas daļu palīdzību Stučkas valdība nodibinājusi kontroli pār Latvijas lielāko daļu, ieskaitot Rīgu, kura tika ieņemta 1919. gada 3. janvārī. Sākušas sīvas kaujas, un 1919. gada 22. maijā Baltijas Landesvērs, vācu Dzelzsdivīzija, kas bija veidota no vācu brīvprātīgiem algotņiem, un kņaza Līvena baltgvardu vienība izstūma Sarkanās Armijas vienības no Rīgas. Savukārt, 1920. gada janvārī ar poļu karaspēka atbalstu, kas sāka uzbrukumu no Rietumbaltkrievijas, buržuāziskās Latvijas Republikas armija ieņēma Daugavpili un Rēzekni. Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika tika likvidēta, bet Pēteris Stučka bija spiests atgriezties Padomju Krievijā (KSFPR), kur turpināja nodarboties ar valsts lietām tiesību jomā. No 1923. gada līdz pat savai nāvei viņš ieņēma KSFPR Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatu.

1918—1920. gadi, bez šaubām, bija spilgtākais periods Stučkas dzīvē, bet cik maz no iecerētā viņš pa īstam paguvis realizēt savas dzimtenes labad! 1919. gadā, piemēram, tika mēģināts veikt Latvijas lauksaimniecības nacionalizāciju un pat kolektivizāciju, lai pēc muižnieku zemes inventarizācijas un konfiskācijas, nodotu to bezzemniekiem sovhozu ietvaros. Taču karš pret Padomju Latviju traucēja šai sistēmai plaši realizēties praksē. 

Ievērības cienīgs ir arī Pētera Stučka parakstītais 1919. gada 8. februāra Dekrēts par Latvijas augstskolas dibināšanu ar mācībām latviešu valodā. Turpmāk šī augstskola ir kļuvusi par Latvijas Valsts Universitāti, kuru sauca P. Stučkas vārdā no 1958. līdz 1990. gadam.

Pēteris Stučka ir miris 1932. gada 25. janvārī Maskavā. Viņa pīšļi glabājas Kremļa sienas nekropolē Sarkanajā Laukumā Maskavā.