Politiskais rekets

Gud moning, dok!

«Rekets ir vispareizākā un ienesīgākā profesija, ja to var saukt par profesiju. Nav gandrīz neviena cilvēku darbības veida, kuru neskartu rekets. Veikalā ienāk plecīgi jaunie cilvēki gaišās cepurēs un lūdz, lai tirgotājs kārtīgi katru mēnesi maksātu meslus viņiem — jaunajiem cilvēkiem gaišās cepurēs. Tad tie mēģinās samazināt nodokli, ko tirgotājs maksā valstij. Ja tirgotājs iebilst, jaunie cilvēki izvelk ārā rokas ložmetējus («machine gun») un grasās šaut pa leti. Tad tirgotājs vairs neiebilst. Tas ir rekets. Pēc tam atnāk citi jaunie cilvēki un pieklājīgi lūdz tirgotājam maksāt viņiem meslus par to, ka viņi izglābs tirgotāju no tiem iepriekšējiem jaunajiem cilvēkiem. Tad arī šauj pa leti. Tas arī ir rekets. Dzelteno arodbiedrību darbinieki saņem naudu no fabrikantiem par streika izjaukšanu. Tie paši darbinieki saņem naudu no strādniekiem par darba meklēšanu un nokārtošanu darbā. Tas tāpat ir rekets. Aktieri maksā desmit procentus no honorāra kaut kādiem darba aģentiem pat tad, ja paši sameklē sev darbu. Arī rekets. Ģimenes ārsts nosūta pacientu ar aknas slimību pie zobārsta pēc konsultācijas un saņem no zobārsta četrdesmit procentus. Rekets gan.

Gadās arī tā. Kāds Čikāgas ārsts mums to stāstījis.

— Kādu laiku pirms kongresa vēlēšanām Ilinoisā pie manis mājās atnācis vīrietis, kuru es nekad mūžā nebiju redzējis. Viņš bija „politišen” no republikāņu partijas. «Politišen» ir uzņēmējs, lietišķais cilvēks, kura profesija ir zemiska politika. Politika viņam ir ienākumu avots. Es ienīstu šāda tipa cilvēkus — …, rupjus un bezkaunīgus. «Good morning, doc! — vīrietis teica. — Labdien, dakter! Par ko grasāties balsot?» Mani tūliņ pārņēma vēlme iesist viņam pa purnu un izdzīt prom. Taču, mūsu plecu platumu salīdzinādams, es ātri sapratu, ka, ja kāds izlaidīsies ārā no mājām, tad drīzāk tas būšu es. Tāpēc es pieticīgi atbildēju, ka balsošu par to kandidātu, kurš man šķiet labāks. «Labi, — „politišen” atsaucās. — Jums, ja nemaldos, ir meita, kas jau četrus gadus gaida skolotājas vakanci?» Es atbildēju, ka jā, meita ir un tā gaida. «Lūk, — mans nelūgtais viesis teica, — ja balsosiet par mūsu kandidātu, mēs centīsimies nokārtot Jūsu meitu darbā. Nevaram Jums stingri apsolīt rezultātu, bet es varu noteikti pateikt: ja Jūs balsosit par mūsu pretinieku, tad Jūsu meita nesaņems darbu un nekad nestrādās par skolotāju». Tā saruna bija beigusies. «Uz redzēšanos, dakter! — viņš atvadījās. — Vēlēšanu dienā es Jūs aizvedīšu». Lūk, es, protams, ārkārtīgi dusmojos. Es biju sašutis par šādu bezkaunību. Taču vēlēšanu dienā viņš patiešām atbrauca ar mašīnu. Atkal manas mājas durvīs iebāzās viņa biezs cigārs. «Gud moning, dok! — viņš teica. — es varu Jūs aizvest līdz vēlēšanu punktam». Un ziniet ko? Es ar viņu aizbraucu. «Beigu beigās, — es padomāju, — kāda tur starpība, kurš tiks ievēlēts: demokrāts vai republikānis. Taču meita var dabūt darbu». To es vēl neesmu stāstījis nevienam. Jūs esat pirmais. Man bija kauns to stāstīt. Taču es neesmu vienīgais, kas dzīvo šādu politisko dzīvi. Visur pastāv rekets. Visur ir piespiešana — šādā vai citādā veidā. Ja vēlies būt pa īstam taisns un godīgs, tad jākļūst par komunistu. Bet pašlaik tam jāupurē viss. Man tas nav pa spēkam».

I. Ilfs un J. Petrovs
«Vienstāvu Amerika», 1937. g.