Zogoši tautas ievēlētie

Citi saka, ka mūsu deputāti un ministri ir neizglītoti. Taču zagšanai īpaša izglītība nav nepieciešama. Mūsdienās nevienu nebrīna ziņas par to, ka tā saucamie «tautas ievēlētie» briesmīgi zog. Tas savā ziņā ir kļuvis par normu.

Parastiem darba cilvēkiem nākas strādāt smagos apstākļos, taupīt kapeikas, ciest no grūtībām, pērkot lētu un veselībai kaitīgu pārtiku. Tai pat laikā viņu darba rezultātu nozīmīga daļa pāriet kabatā kādiem «tautas ievēlētajiem», kas ne tikai pārtiek no tā labuma, bet dzīvo plaši, uz to pašu tautu demonstratīvi spļaujot. Kādēļ tas notiek un kāpēc joprojām neizbeidzas?

Tā cilvēku darba rezultātu daļa, kas nogulsnējas kapitālistu rokās, nav vienkārši nozīmīga. Tā ir lielākā daļa. Ir aprēķināts, ka, strādājot 1 stundu un 13 minūtes dienā, cilvēks saražo savas darba algas ekvivalentu (pat ņemot vērā to, kas tiek netīši atgriezts vai kam ir jāatgriežas caur nodokļiem medicīnisko pakalpojumu veidā u. tml.). Pārējās 6 stundās un 47 minūtēs darba cilvēks taisa peļņu kapitālistu šķirai. Citiem vārdiem sakot, cilvēks strādā «priekš sevis» tikai deviņas minūtes stundā, un līdz ar sabiedrības ražošanas spēku paaugstināšanu šī plaisa tikai pieaug.

Padomājiet un atzinieties sev godīgi! Vai jūs joprojām ticat, ka buržuāziskais parlaments ir izveidots, lai godīgi un pašaizliedzīgi cilvēki, kurus tauta izvirza caur vēlēšanām, strādātu tautas vārdā un tautas labā? Tas gan ir smieklīgi. Taču no visām spraugām mums nemitīgi skandina, ka, pirmkārt, tā tas ir, un, otrkārt, ja mums joprojām nav viss «kā mēdz būt», tas ir tikai tādēļ… un sākas iemeslu virkne, starp kurām parasti ir šādas:

  1. mums ir stulba tauta, kas nevar pierast pie demokrātijas;
  2. žurnālistika mums nav attīstīta;
  3. tās ir tā saucamās Padomju okupācijas sekas;
  4. vairākums iedzīvotāju ir šādas vai tādas etniskās piederības ļaudis (latviešu šovinisti nosauks krievus, kuru ir «pa daudz», bet krievu šovinisti teiks: «pārāk daudz latviešu»).

Latviešu šovinismam pašlaik ir valstisks raksturs. Savukārt, krievu šovinisms ir refleksējošs, atbildējošs. Taču gan pirmais, gan otrais ir vienādi pretīgi un nepieņemami proletāriešu internacionālistam. Kamēr mēs, Latvijas darba cilvēki, tiekam savesti naidā uz etniskā pamata, valdošajā šķirā brīnišķīgi sadzīvojas kopā latvieši ar krieviem un ar visu pārējo etnisko grupu pārstāvjiem. Kapitālam uzspļaut uz etnisko piederību. Kapitāla pārstāvji ir apvienoti, bet latviešu proletariāts — joprojām sašķelts. Esiet uzmanīgi, biedri! Neuzķerieties uz šovinisma makšķeres!

Neviena no šīm nepārliecinošajām atrunām nevar izturēt pat paviršu kritiku. Mums saka: sabiedrību pārvalda «demokrātiski ievēlētais» parlaments. Vai šis parlaments ir slikts, vai labs — paši vainīgi. Jūs to esat ievēlējuši, tātad cēlonis meklējams jūsos.

Turpretim, mēs zinam, — un tas ir būtiski situācijas apzināšanai — ka analoģiskā aina ir vērojama ne tikai mūsu valstī, bet gan visās kapitālistiskajās valstīs. Visās šajās valstīs deputāti un ministri galvenokārt nodarbojas ar laupīšanu, tieši vai netieši, lielākā vai mazākā mērogā, pārkāpjot likumus vai vienkārši mainot tos, atklāti un nesodāmi vai ar paraugprāvām. Katrā valstī šī zādzība ir savā veidā saskaņota un legalizēta, kas nemaz nenoliedz tās antisabiedrisko būtību.

Jebkurš cilvēks, ja tam ir sava domātspējīga galva uz pleciem, lūkojoties pagātnē, sapratīs, ka jebkuri kapitālistiskie politiķi un partijas, atnākot pie varas, atteicas no saviem priekšvēlēšanās solījumiem — ja ne vārdos, tad rīcībā gan. Viņi valda nevis tautas interesēs, bet to cilvēku labā, kam pieder vara. Konkrētu personu maiņa patiesībā neko nemaina.

Politiski korekti izsakoties, pie varas atrodas nevis atseviķšas personas, bet buržuāzija kā šķira. Konkrēti cilvēki un pat konkrētas partijas ir tikai valdošās šķiras gribas izpildītāji. Viņi zināma mērā ir atkarīgi no izveidotās sistēmas un viņiem nemaz nav politiskās patstāvības.

Tas fakts, ka parlamentārā vara īstenībā nepārstāv sabiedrības vairākuma intereses, ir jau sen zinātniski novērots. Šo vēsturisko pieredzi ir apkopojuši un teorētiski izstrādājuši Markss un Engelss, pēc tam V. I. Ļeņins, bet vēlāk šis secinājums tika vairākkārt un negrozāmi apstiprināts. «Demokrātiskā republika ir vislabākais iespējamais kapitālisma politiskais apvalks», — atzīst Ļeņins, — «un tāpēc kapitāls, ieguvis… šo vislabāko apvalku, nodibina savu varu tik stabili, tik droši, ka šo varu nesatricina nekāda ne personu, ne iestāžu, ne partiju maiņa buržuāziski demokrātiskā republikā»1. Šie vārdi tika uzrakstīti pirms vairāk nekā simts gadiem, 1917. gadā, taču to aktualitāte katru gadu, šķiet, tikai pieaug.

Attiecībā uz šīs Latvijas Saeimas vēlēšanām

Jā, cik brīnisķīgi būtu iemest biļetenu vēlēšanu urnā un… — lai tauta sāktu dzīvot labi. Lai arī cik pievilcīga būtu šī utopija, latviešu proletariātam ir skaidri jāapzinās neapstrīdamais fakts:

Saeimas vēlēšanu rezultātā 
Latvijas buržuāziskās valsts politika nemainīsies. 
Vēlēšanās atkal uzvarēs buržuāzija.

Vēlētājiem tiek piedāvāts izvēlēties, kurš no kapitālistu šķiras pārstāvjiem tuvākos četrus gadus pārstāvēs un apspiedīs mūs parlamentā. Acīmredzams, Latvijas sabiedrībai nepieciešams kas cits. Tā just vajadzību pēc politiskā virziena radikālas nomaiņas, pēc valsts pagriešanās ar seju pret tautu, tas ir: pēc pārejas uz sabiedriskās iekārtas nākamo līmeni. Sabiedrībai ir nepieciešams sociālisms. Ja Markss un Engelss varēja tikai paredzēt un zinātniski pareģot jaunu sabiedriski ekonomisko formāciju, tad mēs dzīvojam laikmetā, kad tā jau vairākas reizes ir iestājusies savā eksistencē visdažādākajos veidos visā pasaulē.

Uz šo brīdi virknē valstu tauta ceļ sociālismu, bet vienā valstī — Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā jau ir uzcelts komunisms (pirmajā fāzē). Šīs valsts darba cilvekiem ir nesalīdzināmi daudz vairāk labumu nekā darba cilvēkiem Latvijā, neskatoties uz bargāko blokādi no kaimiņvalstu puses un neskatoties uz to, ka valsts atrodas kara stāvoklī ar 17 valstīm. Jāatzīmē, ka «visaptverošā nabadzība» un «represīvā vajāšana» ir bezkaunīgie meli, par ko var pārliecināties jebkurš mūsdienu interneta un videokameru laikmetā.

Lai parastā darba tauta dzīvotu labāk, tai nav jāgaida kā uz ūdens kustēšanos, bet gan apzināti jāvirzās uz sociālismu. Veselas sabiedrīas objektīvas ekonomiskās intereses izpauž tikai darba šķira. Tāpēc inteliģencei (skolotāji, ārsti, programmētāji, mākslinieki utml.) apzināti ir jānostājas strādnieku pusē, jāatbalsta darba šķiru tās cīņā. Savukārt, strādniekiem uzņēmumos, organizējot streikus, ir jāpaaugstina darba alga līdz darba spēka vērtības līmenim (aptuveni 3000 EUR/mēnesī), kā arī jācīnās par darba dienas ilguma samazināšanu. Šādā veidā viņi sasniegs dzīves līmeņa paaugstinājumu arī visiem pārējiem strādājošajiem, bet perspektīvā varēs pilnīgi pārvarēt politisko situāciju un Latvijas tauta beidzot dzīvos laimīgi.

1V. I. Ļeņins. Valsts un revolūcija, I nodaļa, 3. pants.